Latvijas minarhisma partijas programma

Īsumā

Mēs uzskatām, ka pieaugušais cilvēks labāk par jebkuru iestādi zina, kā viņam dzīvot, kam tērēt nopelnīto un ko mācīt saviem bērniem. Tāpēc valstij būtu jādara maz, bet labi: jāaizsargā zeme, jāsargā cilvēki un viņu īpašums, jāizšķir strīdi un jāuztur reģistri, kuriem visi uzticas. Visu pārējo cilvēki spēj nokārtot paši — un parasti nokārto labāk.

Tas arī ir minarhisms: valsts ir, bet tās ir maz.

Kam mēs ticam

Personiskā brīvība un personiskā atbildība. Tā ir viena vērtība, nevis divas. Brīvība bez atbildības nozīmē, ka par jūsu lēmumiem maksā kāds cits. Atbildība bez brīvības nozīmē, ka jūs maksājat par citu lēmumiem.

Privātais ir svarīgāks par sabiedrisko. Sabiedrība sastāv no cilvēkiem, un tai nav interešu, kas būtu atsevišķas no to cilvēku interesēm, kuri to veido. Kad privāto dzīvi, privāto darbu vai privāto īpašumu piedāvā pabīdīt malā kopējā labuma vārdā, ir vērts pajautāt, kura tieši labums tas ir un kas tā nolēma.

Sadarbība, nevis piespiešana. Veselīgas sabiedriskās attiecības izaug no cilvēku kopīgas darbības, kurā katrs tiecas pēc savām interesēm. Maiznieks cep maizi nevis aiz mīlestības pret pircēju, un tomēr maize uz galda ir katru dienu. Jebkuras radošas sadarbības, pašorganizēšanās un sabiedriskās līdzdalības formas ir labums, un mēs tās atbalstām.

Valsts ir instruments. Tai nav savu mērķu, savas naudas un savas gudrības. Ir uzdevumi, kas tai uzticēti, un līdzekļi, kas tiem atvēlēti.

Ko dara valsts

Saraksts ir īss, un mēs vēlamies, lai tas tāds arī paliktu. Kā sarakstā nav, to valsts parasti nedara.

Ārējā drošība. Armija, kas spēj aizsargāt valsti, un alianses, kas uzbrukumu tai padara bezjēdzīgu. Šeit pieder arī robežas apsardze un skaidri ieceļošanas noteikumi.

Dien tie, kas to izvēlējušies paši: profesionāla līgumarmija un spēcīga brīvprātīgā Zemessardze ar labiem apstākļiem un ekipējumu. Obligātā iesaukuma nav. Valsti vislabāk aizsargā cilvēki, kuri paši nolēmuši to darīt, un, lai šādu cilvēku būtu pietiekami, dienestam jābūt cienītam un pienācīgi apmaksātam.

Ikvienam pieaugušajam ir pieejami militārās pamatapmācības un ieroču lietošanas kursi. Dalība tajos ir brīvprātīga un apsveicama: jo vairāk valstī ir cilvēku, kas prot aizsargāt sevi un citus, jo mierīgāka tā ir.

Iekšējā drošība. Policija, kas aizsargā iedzīvotāju dzīvību, brīvību un īpašumu pret jebkādu apdraudējumu — arī no pašas valsts puses. Policijas uzdevums ir sargāt cilvēkus, nevis uzraudzīt viņu dzīvesveidu.

Neatliekamā palīdzība. Ugunsdzēsēji, glābēji un neatliekamā medicīniskā palīdzība aizsargā dzīvību un īpašumu tāpat kā policija, un valsts tos nodrošina ar visu nepieciešamo. Līdzās valsts dienestiem var darboties privātie un brīvprātīgie — ugunsdzēsēju biedrības, privātas brigādes, brīvprātīgie glābēji. Jo vairāk to ir, jo labāk.

Tiesa. Neatkarīga, ātra un prognozējama. Līguma brīvība maz ko vērta, ja līguma izpilde jāgaida gadiem. Privātās šķīrējtiesas un mediāciju mēs atbalstām: jo vairāk strīdu puses atrisina pašas, jo labāk.

Uzticama infrastruktūra. Īpašumu reģistri, personu apliecinoši dokumenti, notariāts. Tas ir garlaicīgs, nemanāms darbs, un uz tā balstās viss pārējais: lai varētu piederēt, pārdot un vienoties, jābūt pārliecībai, ka ieraksts reģistrā ir pareizs. Šādai infrastruktūrai jābūt ērtai, digitālai un jākalpo tam, kas to izmanto.

Ceļi un tīkli. Ceļi, ielas, elektrības un ūdensapgādes tīkli arī ir infrastruktūra, un par to atbild valsts un pašvaldības: tā tām pieder vai tās to pasūta. Būvē un uztur privāti darbuzņēmēji, kas izvēlēti atklātā konkursā. Kur iespējams, maksā tas, kas izmanto.

Ārkārtas pilnvaras

Ierobežot cilvēku brīvības — ieviest komandantstundu, slēgt uzņēmumus, aizliegt pārvietošanos — valsts drīkst tikai kara laikā vai tā tiešu draudu gadījumā. Epidēmija, krīze vai dabas katastrofa ir iemesls informēt, ieteikt un palīdzēt. Tiesības aizliegt tās nedod. Pieauguši cilvēki, kuriem godīgi izskaidrots, kas notiek, spēj paši izlemt, kā rīkoties.

Kā noturēt valsti robežās

Birokrātijai un administratīvajam aparātam ir iedzimta īpašība: tie izplešas. Ļaunprātība te nav vajadzīga. Katra iestāde patiesi uzskata savu darbu par svarīgu, katra jauna norma atrisina kāda patiesu problēmu, bet kopumā izveidojas sistēma, kurā jebkurai darbībai vajadzīga atļauja.

Pats no sevis tas neapstājas, tāpēc vajadzīgas īpašas pūles, arī likumdošanas ceļā:

• Termiņš pēc noklusējuma. Jaunas regulējošas normas, programmas un iestādes pieņem uz ierobežotu laiku. Lai tās pagarinātu, no jauna jāpierāda, ka tās darbojas.
• Regulāra pārskatīšana. Katru valsts funkciju periodiski pārbauda ar vienkāršu jautājumu: kas notiks, ja to nedarīs?
• Jauns vecā vietā. Ieviešot prasību, likumdevējs atceļ iepriekšējās — lielākā apjomā.
• Atļauts viss, kas nav aizliegts — cilvēkiem un uzņēmumiem. Aizliegts viss, kas nav atļauts — valstij.
• Lēmumi tuvāk cilvēkiem. Ko var izlemt pašvaldība, to neizlemj ministrija. Ko kaimiņi var izlemt savā starpā, to neizlemj pašvaldība.

Brīvības

Īpašums

Ikvienam ir tiesības pēc saviem ieskatiem rīkoties ar sava darba augļiem. Leģitīms ir jebkurš īpašums, izņemot ar vardarbību un krāpšanu iegūto. Leģitīms ir jebkurš peļņas veids, ja tas nebalstās uz vardarbību un krāpšanu. Leģitīms ir jebkurš samaksas veids, par kuru puses vienojušās: skaidra nauda, pārskaitījums, kriptovalūta, maiņa pret precēm vai pakalpojumiem.

Īpašums nav turīgo privilēģija. Cilvēkam ar pieticīgiem ienākumiem tā nedaudzā aizsardzība, kas viņam ir, nozīmē vairāk nekā bagātajam.

Līguma brīvība

Pieaugušiem rīcībspējīgiem cilvēkiem ir tiesības vienoties savā starpā par jebko un ar jebkādiem nosacījumiem — bez maldināšanas un piespiešanas. Tas attiecas uz darbu, nomu, tirdzniecību, aizdevumiem, kopuzņēmumiem un ģimenes attiecībām. Valsts neraksta līgumu pušu vietā. Tā raugās, lai parakstītais tiktu pildīts.

Darbam tas nozīmē divas lietas. Valsts nenosaka minimālo algu: cik vērts ir darbs, izlemj darbinieks un darba devējs, proti, tirgus. Un valsts neaizliedz arodbiedrības, bet arī neuzliek uzņēmumiem pienākumu ar tām sadarboties: apvienoties ir darbinieku tiesības, vienoties ar apvienību vai nē — darba devēja tiesības.

Finansēm tas nozīmē, ka valsts neregulē procentu likmes un nenosaka iedzīvotājiem un uzņēmumiem, ar kādiem nosacījumiem slēgt finanšu darījumus savā starpā.

Vienlīdzība

Vienlīdzība, ko mēs aizstāvam, ir vienlīdzība likuma priekšā. Valsts pret visiem izturas vienādi: viens likums, viena tiesa, vieni noteikumi visiem.

Rezultātu nevienlīdzība ir cits jautājums. Cilvēki atšķiras ar spējām, centību, gaumi un veiksmi, un brīvi cilvēki neizbēgami nonāk pie dažādiem rezultātiem. Tas nav defekts, kas jālabo: izlīdzināt rezultātus var tikai vienā veidā — atņemot vieniem un atdodot citiem. Valsts uzdevums nav panākt, lai visiem iznāktu vienādi, bet gan lai noteikumi visiem būtu vienādi.

Privātpersonām un uzņēmumiem noteikums ir cits. Ko pieņemt darbā, kam izīrēt dzīvokli, ko apkalpot un ar ko sadarboties — izlemj saimnieks, un savu izvēli viņam nevienam nav jāpaskaidro. Tiesības pateikt "jā" neko nav vērtas bez tiesībām pateikt "nē". Atbilde uz muļķīgu vai neglītu izvēli ir nevis aizliegums, bet konkurence un reputācija: atsakot klientam vai darbiniekam, uzņēmējs atdod viņu konkurentam. Kvotas un priekšraksti par to, ko nedrīkst atteikties apkalpot, privātajam biznesam netiek piemēroti.

Vārda brīvība

Mēs ticam, ka atklātas ideju sadursmes un brīvas diskusijas ieguvumi atsver riskus. Nepatīkamu viedokli labāk atspēkot nekā aizliegt: aizliegums ideju nepadara vājāku, bet strīds par to — padara. Ierobežojumi ir pamatoti tur, kur vārds kļūst par tiešu vardarbības vai maldināšanas instrumentu: draudi, krāpšana, apmelošana.

Izglītības brīvība

Valsts nav izglītības un zināšanu monopolists. Ikvienam ir tiesības izlemt, ko un kā mācīties viņa bērniem: valsts vai privātā skolā, lielā vai ģimenes skolā, pēc ierastas programmas vai pēc savas. Skolu, programmu un pieeju daudzveidība ir veselīgas sistēmas pazīme.

Izglītības standarts un paraugprogrammas pastāv kā sākumpunkts un orientieris tiem, kam tie vajadzīgi. Valsts nepiespiež tiem sekot, bet palīdz un atbalsta izglītības ceļā tos, kam atbalsts vajadzīgs. Kas uzskata to sev par iespējamu, pats izvēlas izglītības mērķus un ceļus to sasniegšanai. Kārtība šeit ir paziņošanas, nevis atļauju.

Pašpiederība

Pieauguši rīcībspējīgi cilvēki paši izlemj, kas ir viņu interesēs un kas nav, kas viņiem kaitīgs un kas noderīgs, un kā sasniegt savus mērķus. Ikviens pieaugušais ir tiesīgs pats izlemt, kāds risks un kādā situācijā viņam ir pieņemams. Valsts neaudzina pilsoņus.

No tā izriet dažas konkrētas lietas.

• Narkotikas. Lietošana un glabāšana sev ir pieauguša cilvēka personiska darīšana, nevis noziedzīgs nodarījums. Atkarība ir veselības jautājums, un cietums to neatrisina.
• Ieroči. Likumpaklausīgam pieaugušajam ir tiesības turēt ieroci un aizsargāt sevi, tuviniekus un savu īpašumu.
• Seksa darbs, azartspēles, alkohols, tabaka. Brīvprātīgi darījumi starp pieaugušajiem netiek aizliegti un netiek aplikti ar "audzinošām" akcīzēm un ierobežojumiem. Tirdzniecības laiki, skatlogu noformējums un burtu lielums uz paciņas nav valsts jautājumi.
• Medicīna. Cilvēka ķermenis pieder viņam pašam. Jebkura medicīniska iejaukšanās iespējama tikai brīvprātīgi, uz informētas piekrišanas pamata: cilvēkam izskaidrots, ko ar viņu gatavojas darīt, kāpēc un ar kādiem riskiem, un viņš ir piekritis. Atteikums ir tikpat likumīgs lēmums kā piekrišana.

Brīvība rīkoties ar sevi beidzas tur, kur sākas kaitējums citam cilvēkam. Dzērājšoferis atbild pilnā mērā — par to, ka apdraudējis citus. Ar drošības jostu ir otrādi: nepiesprādzējies vadītājs riskē tikai ar sevi, tātad piespiest viņu piesprādzēties nav valsts funkcija.

Bērni

Viss iepriekš teiktais attiecas uz pieaugušiem rīcībspējīgiem cilvēkiem. Par bērniem lemj vecāki: kā audzināt, ko mācīt, kam ticēt un kā ārstēt. Ģimene ir autonoma, un ierēdnis tajā nav galvenais.

Tajā pašā laikā bērns ir cilvēks, nevis īpašums, un viņam ir savs garantētais minimums, ko vecāki nedrīkst viņam atņemt:

• aizsardzība pret vardarbību, cietsirdību un atstāšanu bez aprūpes;
• lasītprasme un rēķinātprasme — lai, pieaudzis, viņš varētu izmantot savu brīvību;
• neatliekamā medicīniskā palīdzība.

Pārējā lemj vecāki. Valsts iejaukšanās ģimenes lietās ir ārkārtējs pasākums. Tā iespējama tikai ar tiesas lēmumu, nevis pēc dienesta ieskatiem, un tai jābūt atgriezeniskai: ģimenei vienmēr paliek ceļš panākt, lai lēmumu pārskata un atceļ. Tāda pati kārtība attiecas uz pieaugušajiem, kas atzīti par rīcībnespējīgiem: viņu intereses pārstāv aizbildnis, bet strīdu starp aizbildni un aizbilstamo izšķir tiesa.

Tradīcijas

Tradīcijas ir svarīgas. Tās dod cilvēkiem atbalstu un struktūru dzīvē, saista paaudzes un padara vietu par mājām. Ikvienam ir tiesības ievērot tās tradīcijas, ko viņš uzskata par vajadzīgām, un neievērot tās, ko negrib. Tradīcija, ko uztur brīvprātīgi, ir dzīva. Tai, kas turas uz priekšrakstiem, jau vajadzīga palīdzība, un valsts šajā lietā ir slikts palīgs.

Nauda: nodokļi un budžets

Nodokļi ir samaksa par valsts darbu. Tā kā darbu saraksts ir īss, rēķinam jābūt nelielam.

• Nodokļi sedz valsts minimālās funkcijas un neko vairāk.
• Budžets ir sabalansēts ar likumu. Dzīvot uz parāda nozīmē aplikt ar nodokli tos, kas vēl nebalso.
• Nodokļu sistēmai jābūt tik vienkāršai, lai cilvēks to varētu saprast pats, bez konsultanta.
• Ikvienam nodokļu maksātājam ir tiesības redzēt, kam iztērēta viņa nauda, līdz pat atsevišķai rindiņai.
• Katrs maksā savus nodokļus pats. Nodokļa ieturēšana izmaksas brīdī un šī pienākuma pārlikšana uz starpniekiem — darba devēju, banku, pasūtītāju — tiek atcelta. Cilvēks saņem nopelnīto pilnā apmērā un pats redz, cik atdod valstij.

Valsts un uzņēmējdarbība

Valstij nevajadzētu piederēt uzņēmumiem. Ierēdnim, kas vada uzņēmumu, nav ne savas naudas lietā, ne sava riska. Šāda uzņēmuma zaudējumus sedz nodokļu maksātāji, bet tirgū tas traucē tiem, kas strādā par savu naudu.

No tā izriet arī, ka valsts neatbalsta vienus uzņēmējus uz citu rēķina: subsīdijas, atvieglojumi un īpaši režīmi izredzētām nozarēm ir pārdale no tiem, kas tiek galā paši, tiem, kas prot lūgt.

Administratīvie šķēršļi ienākšanai jebkurā saimnieciskās darbības jomā jāsamazina līdz minimumam, ideālā gadījumā — līdz nullei. Lai sāktu uzņēmējdarbību, nav vajadzīga neviena atļauja. Licences un saskaņojumi ir pamatoti tikai tur, kur bez tiem cieš trešās personas. Uzņēmuma atvēršanai jābūt tikpat vienkāršai kā slēgšanai.

Daba un kopējie resursi

Piesārņojums ir aizskārums citu īpašumam un veselībai. Tas, kurš saindējis kaimiņa aku, piedūmojis svešu pagalmu vai izlējis atkritumus svešā dīķī, ir nodarījis kaitējumu un atlīdzina to pilnībā, ar tiesas starpniecību. Īpaša ekoloģiskā ideoloģija tam nav vajadzīga, pietiek nopietni izturēties pret īpašumu.

Ir arī tas, kas nevienam nevar piederēt: gaiss, jūra, lielās upes. Tos sargā valsts — tā ir daļa no tās pašas drošības funkcijas. Noteikumiem šeit jābūt nedaudziem, izmērāmiem un vienādiem visiem: ko tieši nedrīkst novadīt un izmest un cik maksā pārkāpums.

Mežam, laukam un krastam, kam ir saimnieks, ir arī kāds, kam nav vienalga, kas ar tiem būs pēc trīsdesmit gadiem.

Pašvaldības

Uz pašvaldībām attiecas tas pats princips, kas uz valsti: īss darāmo darbu saraksts. Vietējie ceļi un tīkli, kārtība, tas, ko iedzīvotāji nolēmuši darīt kopā. Pašvaldībai nepieder uzņēmumi, un tā nedala atvieglojumus.

Toties šī saraksta robežās pašvaldība ir patiesi patstāvīga — gan politiski, gan finansiāli. Tā pati nosaka un iekasē vietējos nodokļus, pati lemj, kam tos tērēt, un pati atbild iedzīvotāju priekšā par rezultātu.

No tā rodas konkurence. Pagasti un pilsētas, kur nodokļi ir saprātīgi un ielas kārtībā, piesaista cilvēkus un uzņēmumus. Kur ir dārgi un slikti, iedzīvotāji to redz un izdara secinājumus: vēlēšanās vai pārceļoties.

Valoda

Latvijā ir viena valsts valoda — latviešu. Tajā strādā valsts un tās iestādes.

Viss pārējais ir privāta lieta. Kādā valodā runāt mājās un darbā, mācīt bērnus, kārtot darījumus, rakstīt izkārtnes un apkalpot klientus — izlemj paši cilvēki un uzņēmumi. Valodai, kurā cilvēki grib runāt, nav vajadzīga inspekcija, un inspekcija vēl nevienam nav likusi valodu iemīlēt.

Sabiedrība

Maza valsts nenozīmē vāju sabiedrību. Gluži otrādi: jo mazāk lemj iestāde, jo vairāk lemj cilvēki — biedrībās, savienībās, draudzēs, klubos, fondos, kaimiņu un profesionālajās apvienībās.

Sabiedriskām diskusijām un visu līmeņu referendumiem — jā. Jautājumu, kas skar pagasta iedzīvotājus, pagasta iedzīvotāji ir tiesīgi izlemt paši. Mēs esam par to, lai iniciatīvas slieksnis būtu zems, bet rezultāts — saistošs.

Latvija pasaulē

NATO — jā. Ārējā drošība ir pirmā no valsts funkcijām, un mūsu lieluma un ģeogrāfiskā stāvokļa valstij tā tiek nodrošināta aliansē. Savas saistības pret sabiedrotajiem Latvija pilda pilnībā.

Eiropas Savienībai — jā, Briseles regulējumam — nē. Mēs novērtējam ES par to, ar ko tā sākās: cilvēku, preču, pakalpojumu un kapitāla brīvu kustību. Savienības iekšienē Latvijai konsekventi jāiestājas par deregulāciju un par to, lai lēmumi tiktu pieņemti cilvēkiem vistuvākajā līmenī.

Atvērtība darbam un kapitālam. Ierasties Latvijā, lai strādātu, mācītos un vadītu uzņēmumu, jābūt vienkārši. Ieceļošanas noteikumi ir skaidri un tiek pildīti, robeža tiek apsargāta. Pārcelšanās uz valsti nedod tiesības uz uzturēšanu uz tās iedzīvotāju rēķina.

Ar ko mums pa ceļam

Ar visiem, kas strādā, lai palielinātu personisko brīvību un mazinātu valsts lomu cilvēku dzīvē. Mums nav obligāti jāpiekrīt visā pārējā: ja kustība, partija vai atsevišķs deputāts ierosina atcelt lieku aizliegumu, samazināt nodokli vai slēgt nevajadzīgu iestādi, mēs to atbalstīsim, lai kurš to būtu ierosinājis.